Tiesību aizsardzība

Darba un atpūtas laiks un darba veikšanas vieta

Darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai darba līgumā.

 

Darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt 8 stundas, bet normālais nedēļas darba laiks — 40 stundas. Ja dienas darba laiks kādā no nedēļas darba dienām ir īsāks par normālo dienas darba laiku, citā nedēļas darba dienā normālo dienas darba laiku var pagarināt, bet ne vairāk kā par 1 stundu, nepārsniedzot 40 stundas nedēļā.

 

Darbiniekiem, kuru darbs saistīts ar īpašu risku (ar paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai paaugstinātu risku nodarbinātā drošībai un veselībai), normālais darba laiks nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, ja viņi šajā darbā ir nodarbināti ne mazāk kā 50 procentus no normālā dienas vai nedēļas darba laika. Ministru kabinets var noteikt normālo saīsināto darba laiku arī citām darbinieku kategorijām.

 

Darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika, ir virsstundu darbs. Tas ir pieļaujams, ja darbinieks un darba devējs par to vienojušies rakstveidā. Dažos izņēmuma gadījumos darba devējam ir tiesības nodarbināt darbinieku virsstundu darbā bez viņa rakstveida piekrišanas (Darba likuma 136.pants).

 

Darba līgumā darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku. Darba devējs nosaka nepilnu darba laiku, ja to pieprasa grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, kā arī darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam.

 

Uz darbinieku, kas nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas nodarbināts normālu darba laiku.

 

Nakts darbs ir ikviens darbs, ko veic nakts laikā (no plkst. 22:00 līdz 06:00) vairāk nekā 2 stundas.

 

Ja nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbiniekiem var noteikt maiņu darbu. Šādā gadījumā jāņem vērā normālais nedēļas darba laiks, kas ir 40 stundas.

 

Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem var noteikt summēto darba laiku, lai darba laiks pārskata periodā nepārsniegtu attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku.

 

Atpūtas laiks  ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus.

 

Ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Pārtraukuma ilgums nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm.

 

Diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks par 12 stundām pēc kārtas. Šo noteikumu var nepiemērot, ja noteikts summētais darba laiks.

 

Nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas. Šo noteikumu var nepiemērot, ja noteikts summētais darba laiks. Ja noteikta piecu dienu darba nedēļa, darbiniekam piešķir divas nedēļas atpūtas dienas; ja noteikta sešu dienu darba nedēļa, — vienu nedēļas atpūtas dienu. Abas nedēļas atpūtas dienas parasti piešķir pēc kārtas.

 

Darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Darbiniekam ir tiesības personiski vai ar darbinieku pārstāvju starpniecību pārbaudīt darba devēja veikto darba laika uzskaiti.

 

Plašāka informācija par darba laiku un atpūtas laiku pieejama Darba likuma 31.-35. nodaļā.

 

Darbiniekam ir pienākums veikt darbu uz vietas uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi. Ja darba pienākumu veikšana nav paredzēta kādā noteiktā darba vietā, tad darba līgumā norāda, ka darbinieku var nodarbināt dažādās vietās.

 

Par noteikumiem dažādu sabiedrības grupu, piemēram, jauniešu nodarbināšanā lasiet dzīves situāciju aprakstos “Nodarbinātība dažādām sabiedrības grupām” un  “Darbs un nodokļi”.

Scroll Up